Ūdens trūkums kā globāls risks – ANO ziņojums brīdina par konfliktu saasināšanos

ANO kultūras organizācija UNESCO sit trauksmi: ūdens trūkums varētu visā pasaulē izraisīt palielinātas nesaskaņas. Šo scenāriju ieskicēja UNESCO ģenerāldirektore Odrija Azulē (Audrey Azoulay) savā ik gadu izdotajā ūdens ziņojumā. Skaidrā vēstījumā teikts: lai saglabātu mieru, ir nepieciešami ne tikai aizsargājoši pasākumi ūdens resursiem, bet arī intensīva reģionālā un globālā sadarbība. Aptuveni 50 procenti globālās iedzīvotāju daļas vismaz sezonāli ir skarti ar ūdens deficītu un vairāk nekā diviem miljardiem cilvēku trūkst tīra dzeramā ūdens, kamēr apmēram 3,5 miljardiem cilvēku ir jāatteicas no sanitārās higiēnas infrastruktūras. Lai gan iedzīvotāju skaits nepārtraukti pieaug, UNESCO apgalvo, ka attiecības starp izaugsmi un ūdens pieprasījumu nav tieši saistītas - mazāks patēriņš ir tieši reģionos, kuros ir straujš iedzīvotāju pieaugums. Ik gadu saldūdens patēriņš pieaug par vienu procentu, lai gan šis pieaugums nav skaidrojams tikai ar lauksaimniecības sektoru, kurš izmanto 70 procentus ūdens. Arī rūpniecība ar 20 procentiem un privātie mājsaimniecības ar 10 procentiem veicina paaugstinātu ūdens pieprasījumu. Mainīgie uztura paradumi tiek uzskatīti par vienu no šīs tendences pamatfaktoriem. UNESCO arī norāda uz sociālo komponenti: sievietes un meitenes īpaši cieta no ūdens trūkuma, jo viņas bieži lauku rajonos ir atbildīgas par apgrūtinošo ūdens piegādi, kas iet uz izmaksām viņu izglītības iespējām. Arī migrācijas kustības var būt veicinātas ar ūdens trūkumu. UNESCO ziņojums arī uzsver, ka īpaši trūcīgākās un visneaizsargātākās iedzīvotāju grupas ir apdraudētas ar ūdens trūkumu. Lai gan līdz šim ūdens nav uzskatīts par primāru konflikta cēloni, tas varētu izraisīt strīdus – piemēram, Sahelas zonā, kur drenāžas izraisīja spriedzi par ūdens un zemes pieejamību. Saskaņā ar UNESCO, stiprāka sadarbība un kopīga ūdens resursu pārvaldīšana, ko atbalsta 1992. gada ūdens konvencija, varētu kalpot kā miera instrumenti. Kopš 2016. gada Konvencija ir pieejama visām valstīm, un tas atspoguļojas dalībvalstu skaita pieaugumā – no 41 līdz 52 valstīm, vēl aptuveni 30 valstis atrodas pievienošanās procesā. Kā piemēru pozitīvajām ietekmēm min Sonja Kēpele (Sonja Köppel), ANO Ūdens konvencijas sekretariāta vadītāja, pēckara Sāvas reģionu un līdzīgas sadarbības pāri valstu robežām. Tomēr aktuālie politiskie konflikti, piemēram, starp Baltkrieviju un Lietuvu, traucē turpmāko progresu. Visā pasaulē 153 valstis dalās upēs vai ezeros ar saviem kaimiņiem, bet tikai 24 valstis ir noslēgušas visaptverošas vienošanās par visiem ūdeņiem savā teritorijā - Vācija ir viena no tām.