Zelta kotācijas nesen ir sasniegušas jaunus augstākos rādītājus. Pēc vairāku nozares analītiķu domām, daudzi ieguldītāji vēlas spēlēt uz drošo pusi, ja pasaules ekonomika nonāktu nopietnā krīzē. Faktiski dārgmetāls gadsimtiem ilgi ir ticis uzskatīts par šķietamas stabilitātes avotu: pat ja draud banku bankroti un akciju tirgus rādītāji krītas, zelts paliek. Tomēr pagātne rāda, ka tīra uzkrāšana var kļūt par slazdu.
Tomēr neuzticība valsts papīrnaudai bija izplatīta jau agrāk. 20. gadsimta sākumā Lielbritānijā un ASV pastāvēja bažas, ka pārāk vaļīga monetārā politika varētu novest pie nekontrolējamas inflācijas. Tāpēc lēmumu pieņēmēji stingri turējās pie zelta standarta, kas saistīja valūtas vērtību ar ierobežoto dārgmetālu. Tomēr 1930. gados britu ekonomists Džons Meinards Keinss veiksmīgi iestājās pret stingrajiem noteikumiem. Viņš atbalstīja procentu likmju pazemināšanu un mērķtiecīgu valsts izdevumu palielināšanu. Ar to viņš nostājās pret tiem, kas uzkrāja naudu un uzsvēra stingrību, kas pieņēma miljoniem bezdarbnieku.
Arī ASV vēsturē zeltam ir mītiska aura. Kad prezidents Franklins D. Rūzvelts pēc Lielās depresijas dolāru atsaistīja no zelta un uz laiku aizliedza privātu zelta uzkrāšanu, ātri izveidojās pretestība. Līdz pat šai dienai sazvērestības teoriju piekritēji norāda, ka kopš tā laika valsts ir nepārtraukti uzkrājusi parādus un papīra nauda ir tikai solījums bez substancijas. Nesen daži populistiski politiķi apsvēra atgriešanos pie zelta standarta, lai radītu, iespējams, noturīgāku valūtu.
Tomēr pieaug šaubas par to, cik patiesi izturīgs būtu zelts nopietnas krīzes gadījumā. Tie, kas ielūkojas antīkajās teikās, pasakās un pat mūsdienu literatūrā, sastop brīdinošus piemērus: mantkārīgie zelta uzkrājēji tiek apzagti, tiek aprīti no savas alkatības vai zaudē saikni ar apkārtējiem cilvēkiem. Piemēram, Čārlza Dikensa Ebenezers Skrūdžs laicīgi saprot, ka viņa bagātībai nav iekšējās vērtības, ja viņš vienlaikus paliek izolēts un nelaimīgs. No ekonomikas vēstures viedokļa turklāt izrādās, ka pārlieku aizsardzības pieeja var aizsegt skatu uz labākām iespējām.
Patiešām, ASV vairāki tā sauktie "Doomsday Preppers" šodien glabā seifos zeltu, šaujamieročus un krājumus, lai katastrofas gadījumā būtu neatkarīgi. Arī tehnoloģiju miljardieri, piemēram, Sems Altmans, atzīst, ka krāj zeltu. Tomēr paliek neskaidrs, vai zelta stieņi patiesā apokalipsē būs patiešām noderīgi. Briesmīgas trūcības scenārijos ātri varētu tikt saprasts, ka pārtika vai medikamenti ir vērtīgāki par spīdīgiem metāliem. Tieksme nodrošināties pret visiem riskiem ar šķietami mūžīga īpašuma palīdzību investoriem pašlaik rada drošības sajūtu — taču šī cerība nebūt nav brīva no ilūzijām.
